Atvadīšanās atmiņa ir senas tradīcijas, kas radās kristietības celšanās laikā. Saskaņā ar reliģiju, katras personas dvēsele ir nemirstīga, viņa visvairāk ir nepieciešama lūgšanām pēcnāves dzīvē. Jebkura dzīvā kristieša pienākums ir lūgt Dievu par mīļotā, kurš ir miris, gara atpūtu. Viens no svarīgākajiem reliģiskajiem pienākumiem ir miera organizēšana, iesaistot ikvienu, kas zināja mirušo, kamēr tas vēl ir dzīvs.
Kāpēc viņi tiek pieminēti 9. dienā?
Bībele saka, ka cilvēka dvēsele nevar mirt. To apstiprina prakse pieminēt tos, kuri šajā pasaulē vairs nav. Baznīcas tradīcijā tiek teikts, ka pēc nāves cilvēka gars trīs dienas atrodas tajās vietās, kas viņam bija dārgas pat dzīvē. Pēc tam dvēsele parādās Radītājam. Dievs parāda viņai visu paradīzes svētlaimi, kurā ir cilvēku dvēseles, kas vada taisnīgu dzīvesveidu. Tieši sešas dienas dvēsele paliek šajā atmosfērā, svētīgi un apbrīnojama ar visām paradīzes burvībām. 9. datumā Gars atkal parādās otro reizi pirms Kungu. Piemiņas pusdienas notiek šī pasākuma atmiņā radiniekiem un draugiem. Šajā dienā baznīcā tiek pasūtītas lūgšanas.
Kāpēc viņi tiek minēti 40 dienas?
40. dienu no nāves dienas uzskata par vissvarīgāko pēcnāves dzīvē. No 9. līdz 39. dienai dvēsele tiek parādīta ellē, kurā grēcinieki tiek mocīti. Tieši četrdesmitajā dienā dvēsele atkal parādās priekšā priekšā Augstākajam spēkam. Šajā periodā notiek tiesa, kura beigās būs zināms, kur gars dosies - ellē vai paradīzē . Tādēļ šajā izšķirošajā un svarīgajā laikposmā ir ļoti svarīgi lūgt Dievu par altāri par mirušo.
Kāpēc pareizticīgo cilvēki piemin sešus mēnešus pēc nāves?
Parasti sēru vakariņas sešus mēnešus pēc nāves tiek organizētas par godu mirušo radinieku spilgtām atmiņām. Šīs pamodināšanas ceremonijas nav obligātas, ne Bībele, ne Baznīca par viņiem neko neko neiesaka. Šī ir pirmā maltīte, kas ir sakārtota radinieku ģimenes lokā.