Pagājušā gada maijā no 30. aprīļa naktī tiek svinēta pagānu Valpurgas nakts svētki, ko sauc arī par Raganu nakti un raganu uguni. Dažu Rietumeiropas valstu tautas vienlaikus atzīmēja pavasara svētkus, kas sakņojas pirmsskristāro periodu tradīcijās. Ķeltu valstu iedzīvotāji gandrīz tajā pašā laika periodā atzīmē Belteinu, un Valpurgiešu nakts vairākās Vācijas zemēs un Prāgā notiek tradicionālā dejā, kas notiek pa pagānu maija koku.
Svētku vēsture
Šis vārds tika piešķirts svētkiem par godu Sv Valpurga, kas tika kanonizēta 778. Tas ir viņas ikgadējais piemiņai 1.maijā.
Agrāk Walpurgis naktī tika veikti rituāli, kuru mērķis bija izraidīt raganas. Ciema ļaudis iededza daudz ugunsgrēku, kas bieži vien sadedzināja salmu pildītas raganas, apietām ar lāpām mājās, saukti par baznīcas zvaniem. Cilvēki ticēja, ka Walpurgis naktī zāle ieguvusi brīnumainu spēku.
Vācu ticība saka, ka Walpurgis naktī ne tikai pulcējas raganas, bet arī vilka ar mirušo dvēseli. Šīs atvaļinājuma raganas nāk ar mīļotājiem iezīmēm. Sanāksmes vidū uz liela akmens galda vai krēsla sēdēja pats sātans ar cilvēka melnu seju un kazas ķermeni. Pirmkārt, visi viesi ceļos priekšā, skūpstot sātana kājas, parādot iesniegšanu un uzticību. Tomēr sātans tikai sarunājas ar raganu karalieni, kas viņam ziņo par visiem ļaunajiem darījumiem, kas izdarīti gadā. Kopā viņi plāno nākamā gada machinācijas. Tad sākas svētki, ēdot zirgu gaļu, galvaskausus un govs ādu. Uz mūziku, kas plūst no zirga galvas un kaķa asti, raganas uzņemas savvaļas dejas, un no rīta uz zāles ciema dzīvnieki redz viņu apkaunotos apļus.
Walpurgis Nakts un Modernitāte
Šodien šajā dīvainajā naktī Eiropas valstīs, kā pirms simts gadiem, sadedzinājušās ugunskurības, drosmojušās raganas, kas bija pavadījušas sabatā, spēlēja senās izklaidēs, klausoties koru izrādes